DAŽĀDIE UKRAINAS SIEVIEŠU LIKTEŅI LATVIJĀ
Topošās filmas "Sievietes bez vīriešiem" varones ir vienkāršas Ukrainas sievietes - mātes, meitas, sievas, kas pametušas mājas Krievijas uzsāktā kara dēļ. Filmas varones ir no visdažādākajiem Ukrainas nostūriem - droši vien viņas savā dzīvē nekad nesatiktos, ja liktenis nebūtu šīs sievietes savedis kopā Latvijā. Kā viņas nolēma doties uz svešu zemi, kā izkļuva no Krievijas okupētajām un bombardētajām teritorijām, kā viņas sagaidīja jaunā dzīve, kā atrast vietu šajā jaunajā realitātē, kā būt vienai par visu atbildīgai, atrast dzīvesvietu, darbu? Kā tikt galā ar savu iekšējo krīzi, kā nesajukt prātā ilgās pēc savām mājām? Ko teikt pašu bērniem, ko nozīmē dzirdēt vīru reizi diennaktī noteiktā sarunātā laikā un, kas notiek, ja viņš nepiezvana? Kā atrast sevī spēku turpināt?... Atbildes uz šiem jautājumiem meklē mūsu filmas varones.
FILMAS VARONES
Marina ir ne tikai filmas režisore, bet arī viena no filmas varonēm. Viņa ieradās Latvija no Kijivas ar 15 gadīgo dēlu un pusotru gadu veco meitiņu, atstājot Ukrainā vīru. Marina strādāja Kijivas televīzijā par scenāristi un režisori, un cer, ka varēs jau pavisam drīz atgriezties dzimtenē.
Ļuba ir moderno deju trenere no Odesas. Kad pilsētai sākās uzlidojumi viņa paņēma ne tikai savus trīs bērnus, bet vēl trīs citus paziņu bērnus, un devās bēgļu gaitās. Tagad viņa vada deju treniņus šeit, Rīgā.
Veterinārārsti Tatjanu ar meitiņu no Harkovas uz Latviju atveda brīvprātīgais bēgļu transportētājs Edmunds. Tatjanai vairs māju nav, palikusi tikai sabombardētās ēkas bilde telefonā. Edmunds, ieraugot Mālpilī Tatjanai ierādīto vietu, nolēma sievieti ar visu bērnu paņemt uz laiku pie sevis. Nu vecpuiša dzīvoklī ir sieviete un bērns.
Ļuda ir no Zaporižjas un Latvijā ieradusies kopā ar saviem diviem dēliem un mazo meitiņu. Ļudas ģimenei karš aizpilda ikdienu jau vairāk nekā 8 gadus, jo viņas vīrs ir profesionālajā armijā jau no 2014. gada. Patreiz Ļuda ir saņēmusi ziņu, ka vīrs ir ievainots un atrodas slimnīcā. Pēdējās dienās kontakts ir aprāvies, un sieviete ir neziņā.
Ļena ir no Mariupoles un ir pieradusi pie kara. Tāpēc viņu vairs nekas nešokē. Latvijā Ļena dzīvo bēgļu kopmītnē ar savām divām meitām. Ļenas dēls karo dienvidos. Viņas ģimenei māju, uz kurām atgriezties, vairs nav. Sieviete domā, ka paliks Latvijā, mācīsies latviešu valodu un strādās. Šobrīd atradusi darbu "Burger King" ātrās ēdināšanas restorānā.
FILMAS RADOŠĀ KOMANDA
Režisore Marina Nazarenko ir divu dokumentālu filmu un vairāku televīzijas raidījumu autore. Pēdējo pusotru gadu Marina atradusies bērna kopšanas atvaļinājumā, rūpējoties par mazo meitiņu. Viņas dzīve strauji izmainījās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad pretējā ielas pusē sāka krist bumbas. Marina kopā ar bērniem patvērās Latvijā, un te vēlas uzsākt darbu pie dokumentālās filmas, lai Latvijā nonākušo Ukrainas sieviešu stāstus nodotu pasaulei. Lai šī iecere izdotos, līdz 16. jūnijam ir iespēja atbalstīt filmu ar nelielu ziedojumu, lai nosegtu filmēšanas tehniskās izmaksas.
Filmā “Sievietes bez vīriešiem” būs ne tikai ukraiņu ģimeņu stāsti par karā piedzīvoto un ceļu uz drošību Latvijā, kas kalpos kā svarīgs šī laika dokuments, bet arī novērojošs materiāls, kurā redzams šo sieviešu ikdienas prieku, bēdas un izaicinājumi, ar kurām ģimenes sastopas, uzsākot jaunu dzīvi Latvijā. Filmu Marinai palīdzēs veidot pieredzējuši Latvijas dokumentālisti - producente Una Celma (Olu Kundze, Mana koka stāsts, Raganu mēnesis, u.c.), un operators Aleksandrs Grebņevs ("Klejotāji", "Māsas", "Vienu biļeti, lūdzu", "Kino un Mēs", u.c.)
SIA "Fenixfilm" ir Latvijas filmu studija, kas darbojas jau piecpadsmit gadus, producējot spēlfilmas, kā arī starptautiski atzītas dokumentālās filmas - "Klejotāji", "Vienu biļeti, lūdzu","Zigfrīds Meierovics". Studijas jaunākā kopradītā dokumentālā filma "Imada Bērnība" par jezīdu zēnu Imadu, kas dzīves sākumu pavadījis ISIS gūstā, ieguva daudzas starptautiskas balvas, tai skaitā Stokholmas filmu festivāla "Tempo" Grand Prix.
